Iesaku to, kas pašai patīk!
Man ir tik viegli visiem stāstīt (dzīvajā nevis sociālajos medijos), ja esmu atradusi kādu foršu lietu, atklājusi lielisku pakalpojumu vai iespēju, kuru nedrīkst laist garām. Bet, kad nonāku pie savas lolotās un radītās Atmiņu grāmatas, tā ieslēdzas kautrīgums vai kas – ko tad es tur tagad visiem bāzīšos virsū ar savu grāmatu? Kā tas izskatīsies, ko citi padomās un vēl miljons iemeslu, lai jau astoņus gadus klusiņām priecātos par katru, kurš kaut kā netīšām ir uzgājis Atmiņu grāmatu, jo ar sociālo mediju aktivitātēm nodarbojos tik viļņveidīgi un neregulāri, ka citādi nemaz nevarētu būt. Gadiem apgalvoju sev un citiem, ka nav man pārdošanas talanta. Nu nav un viss! Līdz ieraudzīju kādu Instagram story, kas apgāza manu teoriju par pārdošanas talanta neesamību.
Visu gadiem veidoto pārliecību vienā dienā neizmainīšu, bet varu sākt maziem solīšiem. Par savu grāmatu pastāstīšu tā, it kā tā būtu viena no lietām, ko esmu atradusi, atklājusi, pati izmantoju un ieteiktu arī citiem.
Nu tad tā..
Klau, pirms astoņiem gadiem sāku pildīt baigi labo bērnu grāmatiņu. Saucās Atmiņu grāmata. Parasti visas bēbīšu grāmatiņas (arī tās, ko parasti dod dzimtsarakstu nodaļā) ir līdz gada vecumam, maksimums līdz 3-5 gadiem. Bet šī ir līdz pat 18 gadiem! Izklausās baigi ilgi.. es zinu! Bet lielākā pildīšana sanāk pirmajā gadā, vēl otrajā – kamēr sāk rāpot, staigāt, zobi iznāk un tā. Pēc tam – katram gadam viens atvērums, lai var ielīmēt bildi un pierakstīt kaut ko par to gadu. Es ielīmēju bildi īsi pirms dzimšanas dienas un tad svinībās dodu viesiem zem tās parakstīties, lai var atcerēties, kas tad ballītē piedalījies. Vēlāk blakus tukšajā lapā ielīmēju kādu bildi no ballītes un sarakstu, ko pa gadu bērns iemācījies vai sadarījis tādu īpašāku, piemēram, iemācījies braukt ar riteni, sācis apmeklēt Yamaha skoliņu vai sadraudzējies ar kaimiņu bērniem. Reizēm tur ielīmēju pirmā uzzīmētā lāča zīmējumu vai Māmiņdienā saņemto kartiņu, kādu foršu zīmējumu. Brīvā vieta aizpildās ātri!
Vēl Atmiņu grāmatā ir ceļojumu sadaļa – viena bilde atmiņai. Arī bērnudārza un skolas gadiem atvēlēts pa atvērumam. Tagad, kad mazā māsiņa apgūst pirmos vārdus, puikas, kuriem nu jau ir astoņi un seši gadi, ik pa laikam izvelk katrs savu Atmiņu grāmatu un liek man lasīt priekšā sadaļu, kur pierakstīti pirmie vārdi, teikumi un smieklīgās sarunas.
Man riktīgi patīk, ka viss būs vienā Atmiņu grāmatā. Cik forši būs vēlāk šķirt pa lapai uz priekšu un skatīties, kā tas mazais bēbītis ir izaudzis! Jā, ir čakarīgi, ka vienu divas reizes gadā vajag saņemties atlasīt un izgatavot nelielu čupiņu ar bildēm. Jā, vajag atcerēties laicīgi izvilkt no plaukta to Atmiņu grāmatu, lai pierakstītu to smieklīgo dialogu, kas tikko notika. BET, ja to saņemas un izdara, tad tas nepazudīs! Jo nu neatcerēsies pēc nedēļas, mēneša, gadiem, kas un kā tur bija! Kad sāka staigāt? Kad bijām tajā foršajā ceļojumā? Ko toreiz TIK smieklīgu pateica? Atmiņu grāmatā tas viss būs!
Pirms sešiem gadiem tirdziņā kāda sieviete mani mēģināja pārliecināt, ka mans entuziasms šo grāmatu pildīt pēc pusgada pazudīs. Toreiz viņai atbildēju, ka vienam bērnam divi gadi, otram pusgads un vēl nekas nav apnicis. Un tagad varu teikt, ka vienam astoņi gadi, otram seši un trešajai pusotrs – un vēl joprojām mans entuziasms šīs Atmiņu grāmatas pilnvērtīgi piepildīt nav zudis!
Man pašai un maniem brāļiem mamma bērnības grāmatiņu uztaisījusi līdz kāzām! Viņai paveicās, ka mēs visi trīs diezgan jauni apprecējāmies 😊 Bet jebkurā gadījumā – pilngadības sasniegšana ir gana zīmīgs vecums, kad “noslēgt” bērnības apkopojumu Atmiņu grāmatā.
Lai katram mazulim sava Atmiņu grāmata un čakli vecāki, kas to piepilda!
Atmiņu grāmatas iedvesma
Man ir bērnības grāmatiņa, kurā mamma pati šuvusi lapas, lai vienkopus būtu visu dzimšanas dienu fotogrāfijas un nozīmīgākie notikumi, panākumi. Katrā jubilejā zem fotogrāfijas parakstījušies viesi, un mana grāmata – mana bērnība – beidzas ar 21. dzimšanas dienu un kāzu foto. Tas ir mans lielais dārgums, kuru joprojām savā jubilejā rādu viesiem. Ir tik interesanti lasīt, kādi bijuši mani pirmie vārdi, teikumi, ceļojumi, kā arī vērot lielās vizuālās pārmaiņas pāršķirot ik lapu!
Kad 2015. gada decembrī sagaidījām savu dēlu Ralfu, nolēmu, ka vēlos, lai arī viņam būtu tāda atmiņu grāmata. Piedāvājumā neatradu neko atbilstošu, jo pārsvarā mazuļu grāmatas beidzas ar pirmo, labākajā gadījumā trešo vai piekto dzimšanas dienu. Tāpēc, iedvesmojoties no savas bērnības grāmatas, tapa Atmiņu grāmata.
2023. gada 5. decembrī Ralfa viesi parakstījās zem astotās dzimšanas dienas foto viņa Atmiņu grāmatā. Un vēl divas Atmiņu grāmatas ģimenē ar zināmu regularitāti tiek pildītas. Tāpēc droši varu teikt, ka entuziasms nepazūd - tas tikai pieaug, redzot, cik saturīgi pildās Atmiņu grāmatas lappuses.
Kā tapa Atmiņu grāmata
Man ir pati foršākā un čaklākā mamma! Kad piedzimu, līdzīgi kā tagad, dzimtsarakstu nodaļā varēja dabūt mazuļa grāmatiņu, kurā piefiksēt būtiskāko par bērnu – dzimšanas datumu, laiku, svara un auguma tabulu, ierakstīt vēlējumus un ielīmēt pirmās līdz trešās, kā arī piektās, septītās dzimšanas dienas foto un vēl šo to. Bet manai mammai ar to bija pa maz – viņa vēlējās saglabāt šajā grāmatiņā foto no katras dzimšanas dienas, spilgtākos tā gada notikumus, kā arī lūdza, lai katru gadu dzimšanas dienas viesi parakstās, lai atcerētos, ar ko kopā svinēti svētki. Lai to izdarītu, bija jāiešuj papildu lapas. Grāmatā pierakstīti arī panākumi, vaļasprieki, koncerti, pirmie teikumi, sarunas, ielīmēts arī mans zīmētais zaķis 3 gadu vecumā. Mana grāmata – mana bērnība – beidzas ar kāzu foto 21. dzimšanas dienas gadā!
2015. gada decembrī sagaidījām savu dēlu Ralfu. Saņēmu Rīgas dzemdību nama dāvināto grāmatu Mūsu bērns un jau tad zināju, ka arī man ar to būs par maz. Gribēju, lai manam Ralfam arī būtu tāda superforša atmiņu grāmatiņa, kāda ir man! Pildīju grāmatu Mūsu bērns, kurā ir tikai pirmās lietas – pirmā vanna, pastaiga, sēžu, rāpoju, staigāju, u.c., Pārējos, manuprāt, nozīmīgos faktus un sasniegumus pierakstīju visparastākajā līniju kladē. Jo viss taču tik ātri aizmirstas! Zināju, ka veikalu plauktos neatradīšu tādu grāmatu, jo visas šāda tipa grāmatas paredzētas pirmajam dzīves gadam, labākajā gadījumā – līdz 3 vai 5 gadu vecumam. Arī tas man neder, jo vēlos, lai vienkopus ir arī bildes no bērnudārza, skolas gaitām, ceļojumiem, vaļaspriekiem un citiem svarīgiem dzīves notikumiem. Lai, pāršķirot ik lapu, būtu daudz atmiņu, notikumu, piedzīvojumu, sasniegumu vienkopus!
Sāku meklēt alternatīvas. Pirmais variants: atrast skaistu kladi cietos vākos ar baltām lapām un pašai censties to piepildīt. Taču šī ideja tā īsti neiepatikās. Meklējot citu variantu, nonācu pie fotogrāmatu izgatavotāju sagatavotajām formām. Bet arī tas nederēja, jo nebija opciju sagataves mainīt pēc saviem ieskatiem. Tad arvien nopietnāk sāku apsvērt domu par savas grāmatas izveidi. Sākumā gribēju izmēģināt, kā tas būtu – nodrukāt vienu un tad skatīties, kas labojams, vai vērts pasūtīt vairumā?! Bet tā taču neviens nedara! Vai arī tā būtu viena, bet ļooti dārga grāmata! Sāku konsultēties tipogrāfijās, cik man šāda grāmata varētu izmaksāt. Ņemot vērā, ka šī ir mana pirmā pieredze izdevējdarbībā, sākumā tipogrāfijas uzdotie jautājumi bija nesaprotami. Tātad jāizmanto zvans draugam! Mana draudzene Ketija Grūbe nodarbojas ar dažāda veida reklāmas materiālu, tajā skaitā, žurnālu izstrādi, un ir izveidojusi savu reklāmas aģentūru MASTER AD Ltd. Dzīvo un strādā Lielbritānijā, bet mūsdienās jau attālums nav šķērslis. Izstāstīju savu ideju – bērnu grāmatas izveidi no dzimšanas līdz 18 gadu vecumam – un viņa bija ar mieru uztaisīt maketu. Veicu mazuļu grāmatiņu izpēti. Skatījos, kas labs, kas lieks. Ko es gribētu pierakstīt par savu bērnu. Slimības un potes lai uzskaita ģimenes ārsts. Es gribēju piefiksēt neiztrūkstošos pirmā gada panākumus, kā arī bērnudārza, skolas gaitas, izlaidumus, ceļojumus, dzimšana dienas un citus svarīgus notikumus. Kad saturs bija gatavs, sākās maketēšanas darbi. Man būtiskākais – lai grāmata nav bērnišķīga, lai piestāv gan puikām, gan meitenēm un bildēm atvēlētais izmērs ir ne mazākas kā 10x15 cm. Krāsas - zaļš ar pelēku, jo man vienkārši likās, ka tā vajag! Apmēram šādas norādes devu Ketijai. Viņa pilnībā uztvēra manu domu un grāmatas dizainu uztaisīja daudz labāku, kā biju iedomājusies! Par to liels paldies!
Kad makets bija gatavs, turpināju sarunas ar tipogrāfijām. Veicu cenu aptaujas un mēģināju saprast, kā veidojas izmaksas. Līdz sīkumiem to uzzināt neizdevās, tomēr izvēlējos tipogrāfiju SIA EVEKO . Braucu izvēlēties papīrus, skaitīt priekšlapas, iekšlapas, muguriņas biezumu un noskaidrot citas drukas lietas. Labi, ka Ketija šīs lietas pārzina un vienu brīdi pat pārņēma komunikāciju ar tipogrāfiju, lai grāmata būtu tāda, kādai tai jābūt! Nemitīgi pārlasījām, vai nav drukas kļūdu. Saskaņošanas darbi un pēdējās pārbaudes ilga gandrīz 2 nedēļas. Kad beidzot viss bija gatavs un pienāca brīdis apstiprināt maketu drukai, uznāca bailes un arī šaubas, vai viss būs kārtībā? Vai šādu grāmatu kāds gribēs iegādāties? Protams, ka vieglāk būtu nedarīt neko un lieki neriskēt.. Tomēr, nepilnas divas nedēļas pēc maketa apstiprināšanas, grāmatas tika piegādātas!
Pašai prieks, ka ātri nonācu pie vienkārša grāmatas skaidrojuma: Atmiņu grāmata – no dzimšanas līdz pilngadībai! Tas ļoti labi raksturo grāmatas pievienoto vērtību. Atmiņu grāmatā ir vieta gan dzimšanas datu un pirmā gada sasniegumu piefiksēšanai, gan bērnudārza un skolas gaitas, izlaidumu un ceļojumu atspoguļošanas sadaļa, kā arī visas dzimšanas dienas no pirmās līdz pat astoņpadsmitajai. Katrā dzimšanas dienā paredzēta viena fotogrāfija, lai varētu sekot līdzi vizuālajām pārmaiņām. Zem bildes ir vieta viesu parakstiem. Bet blakus lapā – citiem nozīmīgiem gada notikumiem – faktiem vai foto.
Šobrīd ģimenē jau tiek aizpildītas trīs Atmiņu grāmatas un entuziasms neplok, redzot, cik skaisti tās pildās, cik lieliski brīži piedzīvoti un cik daudz vēl priekšā!
Kas mani iedvesmoja vairāk – mamma vai dēls!? Pat nemāku atbildēt! Nebūtu mammas grāmatas, nebūtu, kam līdzināties. Nebūtu piedzimis dēls – nevajadzētu grāmatu :)
Par laimīgiem bērniem un uzņēmīgiem vecākiem! Lai izdodas piepildīt bērnu Atmiņu grāmatas!
Raudzības
Kad gāju raudzībās (vēl neesot mammas lomā), dāvanā izvēlējos drēbītes, dažādas mantiņas, grabulīšus. Tikai tagad saprotu, cik nepraktiskas lietas esmu dāvinājusi! Drēbes visticamāk bērnam uzvilka tikai vienu reizi – kad braucu ciemos, jo tās noteikti nebija tās ērtākās ne uzvilkšanai, ne nēsāšanai, bet smukas gan! Saņemtās mantas droši vien lieliski papildināja jau tā pārpildītās turpināja lielās mantu kastes! Vienu praktisku dāvanu gan atceros – dāvināju barošanas pakaviņu.
Tagad, kad pati esmu mamma, raudzību dāvanām izvēlos pavisam citas lietas – praktiskas, ērtas vai īpašas. Pirmkārt jau mēģinu noskaidrot, kas tiešām nepieciešams. Ja jāizvēlas pašai, tad no praktiskām lietām - mammas roku sildītājs ratiem, ērtas bikses vai bobijs bērniņam, bet īpašo dāvanu kategorijā - kāds personalizēts aksesuārs un Atmiņu grāmata mazajam cilvēciņam!
Kādas raudzību dāvanas izvēlies Tu?
7 dabas takas, kur doties kopā ar bērniem
Pārgājieni ar bērniem vienmēr ir vesels piedzīvojums. Nekad nezini, kāds būs garastāvoklis, kāda izvērtīsies pastaiga, bet tomēr dodamies pārgājienos kopā ar bērniem diezgan bieži. Jāsaka, ka vairāk gan rudenī un ziemā, kad čūskas un citi mošķi jau devušies ziemas miegā. Apkopojot mūsu pārgājienu topu, jāsecina, ka dodam priekšroku dabas takām, kas vijas gar upēm. Tālāk lasi par septiņām šādām dabas takām, kur iesakām doties piedzīvojumiem bagātos ģimenes pārgājienos.
1. Amatas upes taka. Veclauču tilts – Zvārtes iezis
Ainavisku taku meklējumos, dodamies iepazīt Amatas upes taku. Tās kopējais garums vienā virzienā ir aptuveni 21,5 km, bet tā nosacīti sadalīta četros posmos, lai ikkatrs var izvēlēties sev piemērotāko: Amatciems-Melturi 5km, Melturi-Kārļi 3,5km, Kārļi-Zvārte 3,5km un Zvārte-Veclauču tilts 3,5km. Taka nav apļveida, tāpēc jārēķinās, ka tik pat tāls ceļš būs jāmēro arī atpakaļ.
Iepazīšanās nolūkos, izvēlēts maršruts no Veclauču tilta, kur ierīkota arī autostāvvieta, līdz Zvārtes iezim. Iecienīts maršruts gan ģimenēm, gan fotogrāfiem, gan azartiskiem velobraucējiem, kurus nebiedē ne koku saknes, ne stāvākas nogāzes. Bērnu ratiņus un citus braucamos gan labāk pataupīt citai takai – te jābauda Amatas upes bagātības un skaistie iežu atsegumi. Labiekārtotā Amatas upes taka vijas gar pašu Amatas upi un ir gana aizraujoša gan lieliem, gan maziem gājējiem.
Pēc 3,5km, sasniedzot Zvārtes iezi, var atvilkt elpu un nodoties nesteidzīgam piknikam. Kurš pirmais nāk, tas bauda līdzpaņemtos gardumus pie kāda no galdiņiem. Ir arī vairākas ugunskura vietas un neliels spēļu laukums. Vien jārēķinās, ka piknika vietā ir klajums, kur vējam ieskrieties. Ja pietiek spēka, var doties izpētīt arī pašu Zvārtes iezi – šķērsot kājnieku tiltu, pievarēt kāpienu pa trepēm, lai uz Zvārtes iezi un Amatas upi palūkotos no augšas. Ja reiz esi ticis līdz augšai, jādodas “Meža mātes valstībā” – tā ir aptuveni kilometru gara taka, kas izmet nelielu loku caur mežu un noved atpakaļ lejā pie kājnieku tilta.
Kad viss apskatīts, var doties atpakaļ pa to pašu taku, bet atpakaļceļš, kā jau parasti, iet raitāk, jo viss jau sabildēts un apjūsmots turpceļā. Nesteidzīgā pastaigā kopā ar diviem maziem bērniem kopumā noieti 8 km trīs stundās un 30 minūtēs.
2. Vilkaču taka Tukuma pusē
Atklājums Vidzemes taku piedāvājumā – dabas taka, kas vijas gar Vizlas upi. Norādēs pie auto stāvlaukuma minēts, ka takas garums ir 1,2 km un tas pats ceļš jāmēro atpakaļ. Nodomājam, ka taka nav gara – kā radīta nelielai kāju izkustināšanai. Tomēr tā izrādās gana aizraujoša un daudzveidīga, lai izvēsrstos par kārtīgu pastaigu bez bērnu pretenzijām.
20 gadus nodzīvoju Tukumā nezinot, kādas bagātības slēpj Raudas meži Tukuma pievārtē. Vilkaču taka ir dabiska, bet labi marķēta, aicinot sekot baltām vilku ķepām, kas svaigi krāsotas uz kokiem. Taka nav gara, bet izrādās, ka ir pat divi maršruti – 2,7 km un 2,2 km, kas piemēroti bērniem. Izvēle krīt par labu garajai takai, kas ir gana interesanta ar lielākiem un mazākiem pauguriem. Tā kā taku mērojam ziemā, kad zemi klāj bieza sniega sega, lai tiktu lejā no kalna, pārsvarā izvēlamies izmantot izdevību nošļūkt uz dibena (piemērots apģērbs ir visa pamatā). Tuvojoties takas beigām, kad taka izved uz meža ceļa, nolemjam pagarināt maršrutu un apvienot to ar Āžu kalna taku, no kura varot redzēt Durbes pili. Uzkāpām, redzējām! Vēl līkumiņš un arī Āžu taka mūs izved teju tajā pašā Vilkaču takas sākumpunktā, kur gaida mūsu auto. Taka piemērota bērniem, bet ratus un citus braucamos labāk atstāt citai reizei.
3. Viesatas dabas taka
Šo taku esam izstaigājuši vairākkārt. Kopējais takas garums ir aptuveni astoņi kilometri, bet, ja
ieplāno laiku nesteidzīgam piknikam, tad attālumu var pievarēt arī trīsgadnieks. Braucamrīkus labāk atstāt citai reizei un šo taku mērot kājām. Labs atalgojums takas tālākajā punktā ir lielais akmens, uz kura var uzrāpties un uztaisīt ģimenes foto. Taka ir ļoti ainaviska ar vairākiem pauguriem un krietniem kāpieniem kalnā, kur paveras skaisti skati uz Viesatas upes līkločiem. Šis maršruts būs saistošs arī tiem, kuri aizraujas ar geokešingu. Pačukstēsim, ka vismaz viens slēpnis pa ceļam ir atrodams pat iesācējiem.
4. Vizlas dabas taka
Vizlas dabas taka ved gar Vizlas upes labo krastu, lavierējot uz privātīpašumu robežas. Jārēķinās, ka jāturas uz takas, lai neiekāptu svešā īpašumā, kā arī īsā takas posmā ierīkots elektriskais gans, kurš tā vien vilina mazos pirkstiņus pārliecināties, vai vecāki mānās, ka pēc izskata nevainīgais vadiņš var nodarīt sāpes, vai tomēr ne. Bet tas nespēj sabojāt prieku par atklāto pastaigu maršrutu, kura laikā var novērot vairākus nelielus ūdenskritumus, krācītes un dolomīta atsegumus. Takas garums šķiet lielāks, jo ik pa laikam taka ved pa trepēm augšup, paverot skaistus skatus uz Vizlas upes lokiem, tad atkal lejā, ļaujot atsegumus apskatīt tuvplānā. Gandrīz pašā takas galapunktā skatam paveras iespaidīgs dižakmens, uz kura var ērti uzkāpt un iemūžināt kādu skaistu kadru no lieliskas pastaigas. Vēl pārdesmit metri un Vizlas dabas taka noslēdzas, aicinot mērot to pašu ceļu atpakaļ. Tomēr ziņkārīgākie, kas grib paskatīties, kur ved taciņa tālāk, nonāk pie Vizlas ietekas Gaujā. Uzmanoties no bebru izveidotajām bedrēm, var pieiet pavisam tuvu šai divu upju satikšanās vietai.
Parasti izvēlamies apļveida maršrutus, lai nav jāmēro tas pats ceļš vēlreiz, tomēr jāatzīst, ka arī atpakaļceļš izvēršas gana aizraujošs – ejot otrā virzienā, pamanām citas lietas un skaistas vietas, kā arī apjaušam, cik augstu esam uzkāpuši iepriekš. Maršruta sākumposmā ierīkotas divas piknika vietas, ja ir vēlēšanās atvilkt elpu vai nobaudīt līdzpaņemtos gardumus. Lieku reizi vērts atgādināt, ka ratus, skrejriteņus un velosipēdus labāk atstāt mašīnā, ja negribi tos pats arī nest. Kopējais takas garums turp un atpakaļ – 3,7 km, kas nav daudz, bet bagātīgi.
5. Braslas upes taka
Ja vēlaties īstu izaicinājumu, dodieties pārgājienā ziemā ar trīs un četrus gadus veciem bērniem pa Bralsas upes taku (gar labo krastu no Braslas tilta) pa kalniem un lejām, kopumā mērojot 12-14km maršrutu. Taka ārkārtīgi skaista ar iespaidīgiem iežu atsegumiem vairākstāvu ēkas augstumā. Finišs atpakaļ autostāvvietā gan sasniegts līdz ar tumsas iestāšanos, pēdējos pāris kilometrus katram savu bērnu nesot uz pleciem. Lieki piebilst, ka pēc šī pārgājiena bērniem kādu laiciņu doties pārgājienos nebija ne mazākās vēlēšanās.
6. Lojas upes taka
Pagājušajā rudenī izložņājām Lojas upes krastus. Par sākumpunktu izvēlētā vecā Murjāņu bobsleja trase vien ir apskates vērta. Neskatoties uz to, ka ērta pastaigu taka vijas gar Lojas pues otru krastu, izvēlamies mērot kartē neiezīmēto taku, kas sākas no bobsleja trases augšas. Cauri brikšņiem, laukiem, kalniem un lejām, pa rudenīgi slideniem dubļiem, cenšoties paturēt prātā, ka mājās gaida veļas mazgājamā mašīna un par bērnu (un arī savu) apģērbu izskatu šobrīd nesatrauksimies. Jau iepriekš minēju, ka dodam priekšroku apļveida maršrutiem, tāpēc mērojām ceļu līdz tiltam un atpakaļ pa ērto, marķēto Lojas upes taku atpakaļ uz sākumpunktu.
7. Rojas upes taka
Rojai mūžīgi traucamies cauri, labākajā gadījumā piestājot vien pārtikas veikalā, lai iegādātos saldējumu. Tāpēc izmantojam pirmo izdevību doties aplūkot jaunizveidotos maršrutus gar Rojas upi. Automašīnu un cilvēku šajā apmeklējuma reizē ir gana daudz, bet mežā jau vietas pietiek visiem. Sākam ceļu, īsti nesaprotot, vai esam uz takas vai ne. Takas marķētas uz kokiem ar dažādām krāsām, bet skaidrība, uz kuras takas esam un kurp jādodas tālāk, rodas krietni vēlāk. Taka, kuru mērojam, piedāvā aplūkot Rojas upi visā tās krāšņumā, brīžiem ar stāvām nogāzēm un smaidīgiem laivotājiem, kuri dodas lejup pa straumi. Skaista, ainaviska, aizraujoša. Pēc pāris kilometriem, kad nonākam piknika vietā, saprotam, ka neesam uz marķētās takas, kas ved pa meža ceļu un būtu ērti braucama gan ar bērnu ratiņiem, līdzsvara riteņiem vai velosipēdiem. Pa marķēto taku mērojam atpakaļceļu un priecājamies, ka turpceļam izraudzījāmies šauru meža taciņu, kas ļāva kārtīgi izbaudīt Rojas upes skatus.
Kurš no šiem būs tavs nākamais galamērķis?
Mācīties darot! Un darīt kopā!
Atmiņu grāmatas projekts piedzima līdz ar mani – kā mammu. Tie, kuri nav dzirdējuši Atmiņu grāmatas rašanās stāstu, ieskicēju: mana mamma visiem trīs saviem bērniem izveidojusi grāmatiņu no dzimšanas līdz pat kāzu dienai. Padomju laika grāmatiņā Mans mazulis rūpīgi aizpildīta visa prasītā informācija, kā arī iešūtas papildus lapas, lai piefiksētu svarīgākos katra gada notikumus, ielīmētu dzimšanas dienas un varbūt vēl kāda zīmīga notikuma fotogrāfiju. Un tā līdz pat kāzu dienai. Jāsaka gan, ka mammai paveicās, ka mans vecākais brālis apprecējās 19 gadu vecumā, otrs brālis 22 gados, bet es – neilgi pirms savas 21. dzimšanas dienas. Ar nepacietību gaidīju dzimšanas dienu, kad savu grāmatiņu varēšu visiem izrādīt, kopīgi pasmieties par iepriekšējo gadu bildēm un dot visiem klātesošajiem viesiem parakstīties.
Brīdī, kad pati sagaidīju savu dēliņu Ralfu, zināju, ka arī viņam vēlos šādu skaistu grāmatu, kurā glabāt visus svarīgākos dzīves notikumus vienkopus. Tā kā piedāvājumā esošās grāmatiņas neatbilda mammas uzstādītajai latiņai, nolēmu tādu radīt pati. Un ne vienu vien! Nolēmu, ka veidošu bērnības grāmatu – tātad no dzimšanas līdz pilngadībai 18 gadu vecumā, apvienojot visu labāko, kas redzēts citās līdzīgās un mammas papildinātajā grāmatiņā. Iedegos par savu ideju un mērķtiecīgi gāju uz priekšu – ar lielām ambīcijām un ticību, ka viss notiks tā viegli, ātri un kā pa diedziņu.
Mācība Nr. 1 – biznesa plāns IR visa pamats
Teorijā rakstīts, ka uzņēmējdarbības pamatā ir biznesa plāns. Bet kam gan tāds vajadzīgs, ja ir tik lieliska ideja un skaidrs mērķis!? Ar bakalaura diplomu kabatā un bērnu padusē tomēr izdevās pārliecināt tēti, ka šī ir biznesa ideja, kurā vērts piedalīties. Domāju, ka jau tajā brīdī tētis skaidri zināja iznākumu, tomēr parakstījās uz šo avantūru un ļāva savai mazajai meitiņai pašai saprast savas kļūdas. Tomēr šī ir vērtīgākā mācību stunda nu jau astoņu gadu garumā – sākot no grāmatvedības, beidzot ar mārketingu. Lieki piebilst, ka biznesa plānam līdzīgu stratēģiju sāku veidot tikai pēc tam, kad grāmatas jau saražotas.
Mācība Nr. 2 – mēs esam slinki
Man ļoti patīk attīstīt bildes, līmēt tās bilžu albūmos, pievienot aprakstus un ik pa laikam šos albumus apskatīt. Arī Atmiņu grāmatas aizpildīšana, protams, prasa laiku. Īpaši pirmajā bērna dzīves gadā, kad pieraksti jātur pa rokao, bet ikviens ieraksts ir to vērts, jo viss ļoti ātri aizmirstas. Tiešām! Šobrīd, kad mums ir trīs bērni (8, 6 un 1 gadiņš), ļoti novērtēju katru veikto ierakstu, piefiksēto datumu vai pirmās bildes. Bet izrādās, ka ne visiem pietiek motivācijas uzņemties šādu darbu bērna Atmiņu grāmatas aizpildīšanai 18 gadu garumā. Kaut gan pēc pirmā mazuļa dzīves gada pilnīgi pietiks, ja Atmiņu grāmatu papildināsi reizi gadā, atzīmējot spilgtākos notikumus. Viss atkarīgs no izdomas un pieejas. Nereti Atmiņu grāmatu vecāki iegādājas visiem saviem bērniem, neskatoties uz to, ka vecākajiem bērniem jau 5, 10 vai 15 gadi. Šajā laikā, protams, tik detalizēti pirmā dzīves gada faktus varbūt neaizpildīsi, bet to vietā var ielīmēt kādu mīļu bērna zīmējumu, apsveikumu vai rociņas nospiedumu.
Apvienot visus pienākumus ar trīs bērniem nav joka lieta. Brīžiem enerģijas un apņēmības ir vairāk, tomēr lielākoties naktis ir par īsu un miegs par ciešu, lai realizētu visu iecerēto. Protams, ne es tāda pirmā, ne pēdējā. Galvenais ir saņemties un darīt. Un darīt kopā! Tāpēc lielā mērā esmu atmetusi praksi – Atmiņu grāmatas darbus darīt, kamēr visi guļ. Tagad daru visu kopā ar bērniem – sākot no grāmatu pakošanas un sagatavošanas izsūtīšanai, kad bērniem uzticu ieslēgt printeri un atnest izprintētās adrešu lapas, līdz dalībai Atmiņu grāmatas fotosesijās, kurās nereti parādās kāda roka, kāja, mašīnīte. Tas aizņem vēl vairāk laika, prasa vēl lielāku uzmanību, bet mēs to darām visi kopā, kas padara šo procesu vēl interesantāku :)
Notikumi, kurus neaizmirsīsim!
Tik daudz apspriestajā pirmajā bērna dzīves gadā ir tik daudz noteikumu... Visam jānotiek pēc noteikta attīstības grafika. Ģimenes ārsti un pamācoši raksti diktē, kad bērnam jāsāk celties, velties, rāpot, staigāt. Īpašas tabulas regulē garumu un svaru – ka tik nebūtu ne grama par daudz vai maz – tad vēl jāsāk piebarot (kaut gan varbūt nemaz neprasās?) vai varbūt jāsēdina uz diētas (mamma vai bērns!?). Tad vēl radu, draugu un nejaušu garāmgājēju mūžīgie jautājumi: “Vai tad vēl nestaigā?”, “Jau ceļas kājās?”, “Nerāpo? Kā tas ir?”
Un tad pienāk ilgi gaidītā gada jubileja, pēc kuras, vismaz pēc maniem novērojumiem, vairs tik striktu un viennozīmīgu noteikumu nav. Protams, sākas nākamās apspriestākās tēmas par podiņmācību, runāšanu, ģērbšanos un citām vienlīdz svarīgām tēmām. Tomēr ne par to būs stāsts. Daudz īpašākas pirmajos divos dzīves gados bijušas citas pirmās reizes, kuras piedzīvotas kopā. Bez vārdiem ir skaidrs, kuri notikumi bērnam sagādājuši lielākās emocijas un godam nopelnījušas ierakstu Atmiņu grāmatā:
Pirmajā dzīves gadā:
- Pirmais ceļojums ar auto Latvija – Lietuva - Polija - Slovākija un atpakaļ;
- Pirmā Orff mūzikas skolas nodarbība;
- Pirmais brauciens uz jūru – smiltis, ūdens, viļņi;
- Pirmās tikšanās ar dzīvniekiem;
- Pirmais rokkoncerts – Saldus Saule.
Otrajā gadā:
- Pirmais brauciens ar vilcienu no Babītes stacijas uz Tukumu;
- Pirmā apmeklētā hokeja spēle (amatieru līga, bet tāpat skaitās);
- Pirmā reize uz slidām;
- Pirmais mēģinājums uzsākt dārziņa gaitas;
- Pirmā peldēšanas nodarbība;
- Pirmais tālākais riteņbrauciens velokrēsliņā ar tēti pie stūres.
Šie ir daži no spilgtākajiem pēdējo divu gadu notikumiem, kurus divgadnieks, protams, neatcerēsies, bet tie paliks mūsu – vecāku – īpašo notikumu sarakstā un saglabāti Atmiņu grāmatā. Visi šie notikumi veido mūsu mazo cilvēku un papildina ģimenes ikdienu ar pozitīvām emocijām.
Vai nebija par ātru mācīt peldēt, slidot, sēdināt velokrēsliņā tik garam ceļam un darīt citas augstāk minētās lietas!? Kā jau smejoties saka – bērnam pamācību neviens līdzi nedod :) Mēs izlēmām par labu šādiem izaicinājumiem un visas pūles attaisnojās neviltotajā bērna smaidā.
Uzticieties savām sajūtām un piepildiet Atmiņu grāmatu ar skaistiem notikumiem!
Raksts tapis 2017. gada 14. novembrī.