Iesaku to, kas pašai patīk!
Man ir tik viegli visiem stāstīt (dzīvajā nevis sociālajos medijos), ja esmu atradusi kādu foršu lietu, atklājusi lielisku pakalpojumu vai iespēju, kuru nedrīkst laist garām. Bet, kad nonāku pie savas lolotās un radītās Atmiņu grāmatas, tā ieslēdzas kautrīgums vai kas – ko tad es tur tagad visiem bāzīšos virsū ar savu grāmatu? Kā tas izskatīsies, ko citi padomās un vēl miljons iemeslu, lai jau astoņus gadus klusiņām priecātos par katru, kurš kaut kā netīšām ir uzgājis Atmiņu grāmatu, jo ar sociālo mediju aktivitātēm nodarbojos tik viļņveidīgi un neregulāri, ka citādi nemaz nevarētu būt. Gadiem apgalvoju sev un citiem, ka nav man pārdošanas talanta. Nu nav un viss! Līdz ieraudzīju kādu Instagram story, kas apgāza manu teoriju par pārdošanas talanta neesamību.
Visu gadiem veidoto pārliecību vienā dienā neizmainīšu, bet varu sākt maziem solīšiem. Par savu grāmatu pastāstīšu tā, it kā tā būtu viena no lietām, ko esmu atradusi, atklājusi, pati izmantoju un ieteiktu arī citiem.
Nu tad tā..
Klau, pirms astoņiem gadiem sāku pildīt baigi labo bērnu grāmatiņu. Saucās Atmiņu grāmata. Parasti visas bēbīšu grāmatiņas (arī tās, ko parasti dod dzimtsarakstu nodaļā) ir līdz gada vecumam, maksimums līdz 3-5 gadiem. Bet šī ir līdz pat 18 gadiem! Izklausās baigi ilgi.. es zinu! Bet lielākā pildīšana sanāk pirmajā gadā, vēl otrajā – kamēr sāk rāpot, staigāt, zobi iznāk un tā. Pēc tam – katram gadam viens atvērums, lai var ielīmēt bildi un pierakstīt kaut ko par to gadu. Es ielīmēju bildi īsi pirms dzimšanas dienas un tad svinībās dodu viesiem zem tās parakstīties, lai var atcerēties, kas tad ballītē piedalījies. Vēlāk blakus tukšajā lapā ielīmēju kādu bildi no ballītes un sarakstu, ko pa gadu bērns iemācījies vai sadarījis tādu īpašāku, piemēram, iemācījies braukt ar riteni, sācis apmeklēt Yamaha skoliņu vai sadraudzējies ar kaimiņu bērniem. Reizēm tur ielīmēju pirmā uzzīmētā lāča zīmējumu vai Māmiņdienā saņemto kartiņu, kādu foršu zīmējumu. Brīvā vieta aizpildās ātri!
Vēl Atmiņu grāmatā ir ceļojumu sadaļa – viena bilde atmiņai. Arī bērnudārza un skolas gadiem atvēlēts pa atvērumam. Tagad, kad mazā māsiņa apgūst pirmos vārdus, puikas, kuriem nu jau ir astoņi un seši gadi, ik pa laikam izvelk katrs savu Atmiņu grāmatu un liek man lasīt priekšā sadaļu, kur pierakstīti pirmie vārdi, teikumi un smieklīgās sarunas.
Man riktīgi patīk, ka viss būs vienā Atmiņu grāmatā. Cik forši būs vēlāk šķirt pa lapai uz priekšu un skatīties, kā tas mazais bēbītis ir izaudzis! Jā, ir čakarīgi, ka vienu divas reizes gadā vajag saņemties atlasīt un izgatavot nelielu čupiņu ar bildēm. Jā, vajag atcerēties laicīgi izvilkt no plaukta to Atmiņu grāmatu, lai pierakstītu to smieklīgo dialogu, kas tikko notika. BET, ja to saņemas un izdara, tad tas nepazudīs! Jo nu neatcerēsies pēc nedēļas, mēneša, gadiem, kas un kā tur bija! Kad sāka staigāt? Kad bijām tajā foršajā ceļojumā? Ko toreiz TIK smieklīgu pateica? Atmiņu grāmatā tas viss būs!
Pirms sešiem gadiem tirdziņā kāda sieviete mani mēģināja pārliecināt, ka mans entuziasms šo grāmatu pildīt pēc pusgada pazudīs. Toreiz viņai atbildēju, ka vienam bērnam divi gadi, otram pusgads un vēl nekas nav apnicis. Un tagad varu teikt, ka vienam astoņi gadi, otram seši un trešajai pusotrs – un vēl joprojām mans entuziasms šīs Atmiņu grāmatas pilnvērtīgi piepildīt nav zudis!
Man pašai un maniem brāļiem mamma bērnības grāmatiņu uztaisījusi līdz kāzām! Viņai paveicās, ka mēs visi trīs diezgan jauni apprecējāmies 😊 Bet jebkurā gadījumā – pilngadības sasniegšana ir gana zīmīgs vecums, kad “noslēgt” bērnības apkopojumu Atmiņu grāmatā.
Lai katram mazulim sava Atmiņu grāmata un čakli vecāki, kas to piepilda!